Kā jau tas bijis citus gadus, topā iekļaujam filmas, kuras varam saprāta robežās saukt par šī gada filmām – tā kā daudzas filmas, kas ASV kinoteātros iznāk iepriekšējā gada nogalē, pie mums ierodas vien nākamā gada sākumā, sarakstā manīsiet nosaukumus, kas citos resursos datēti ar 2023. gadu. Savukārt ar citām ir nācies paciesties vien ilgāk, gaidot to iznākšanu straumēšanas resursos. Bet tam ir arī pozitīvā puse, jo tā ir vēl viena iespēja atminēties fantastiskas filmas, kuras derētu noskatīties – vai nu pirmo, vai atkārtotu reizi.
Līdz 20. vietai izskrienam triecientempā, top 20 pievēršot individuālu uzmanību katrai iekļautajai filmai. Topu atradīsiet arī “Letterboxd” platformā, lai varat ērti noskaidrot, kas no tajā iekļautā vēl būtu jānoskatās.
Kino Kulta gada tops veidots, katram balsotājam iesniedzot savu top 10 filmu sarakstu, attiecīgi katrai filmai piešķirot punktu skaitu no 10 līdz 1 un summējot rezultātu. Par filmām balsoja Kino Kulta paplašinātā autoru komanda: Uldis Burkevics, Dace Buša, Toms Cielēns, Namejs Ercums, Roberts Kuļenko, Sergejs Musatovs, Līva Spandega, Zane Timoņina, Nataļja Zagradska.
38.–40. vieta: “The First Omen”, “Kingdom of the Planet of the Apes”, “Megalopolis”
2024. gads bija īsts svētku maratons šausmu žanra cienītājiem, un dažas no baisulēm ir aizdzīvojušās arī līdz mūsu topam, tostarp Arkašas Stīvensones režisētā “The First Omen”, kas pierādīja, ka šausmu filmu prīkvelos varam arī labi pabaidīties, nevis ka mums būtu jābaidās no tiem konceptuālā līmenī. Tikmēr Vess Bols ar “Kingdom of the Planet of the Apes” apliecināja, ka “Pērtiķu planētai” ir nākotne arī bez Endija Sērkisa Cēzara, liekot ar interesi lūkoties arī turpmāko jaunās triloģijas filmu virzienā. Savukārt to, ko izdarīja Frānsisa Forda Kopolas “Megalopolis”, paskaidrot varētu, šķiet, vien pats režisors, bet piedzīvojums bija gana neparasts un aizraujošs, lai arī tam atrastos maza vietiņa gada spilgtāko kino darbu topā.
34.–37. vieta: “Hit Man”, “La Chimera”, “Saltburn”, “Twilight of the Warriors: Walled In”
Ja neesat starp Glena Pauela cienītājiem, mums ir sliktas ziņas, jo ar šo kungu tuvākajā un tālākajā nākotnē tiksimies bieži – 2024. gads to pierādīja vēl pārliecinošāk ar vairākiem viņa veikumiem, ieskaitot kopā ar Ričardu Linkleiteru sarakstīto komēdiju “Hit Man”. Labi laiki pienākuši arī Džošam O’Konoram, kurš arī šajā topā būs pārstāvēts vairākkārt – vispirms aicinām pievērst uzmanību Alises Rorvaheras neparasti maģiskajam stāstam “La Chimera”. Tikmēr Emeraldas Fenelas otrais pilnmetrāžas režijas veikums “Saltburn” izrādījās gana spilgts, lai to atcerētos arī pašā gada nogalē (kas ir loģiski, jo dažas ainas filmā neaizmirsīsim nekad). Savukārt cīņas mākslas kino cienītājiem savos skatāmsarakstos aicinām pievienot “Twilight of the Warriors: Walled In” – Honkongā tapušu un notiekošu stāstu labākajās šī žanra tradīcijās ar 80. gadu smeķi.
31.–33. vieta: “Beetlejuice Beetlejuice”, “Heretic”, “The Shadow Strays”
Šogad Holivuda riskēja, vēlreiz izsaucot Bītldžūsu, un tai ar “Beetlejuice Beetlejuice” paveicās – Tima Bērtona, Maikla Kītona, Vinonas Raideres un pārējo atgriešanās pie iemīļotās filmas pēc 36 (!) gadu pārtraukuma sagādāja gan nostalģiskus, gan pilnīgi svaigus prieciņus. Tikmēr Hjū Grānts filmā “Heretic” ir tik ķecerīgi labs, ka pamanījies pat tikt līdz šādām tādām nominācijām un nu jau dažviet pat tiek minēts kā viens no “tumšajiem zirdziņiem” “Oskaru” sacensībās – kā nu būs ar to, redzēsim, bet Hjū pēdējo gadu atklāsme, ka nešpetnas lomas viņam padodas izcili, ir sagādājusi mums daudz prieku. Bet skarbi iespaidīga action cienītājus aizraujošā dancī ar samuraju zobeniem paraus 17 gadus jauna algota slepkava Indonēzijas asa sižeta trillerī “The Shadow Strays”.
28.–30. vieta: “Alien: Romulus”, “All of Us Strangers”, “The Roundup: Punishment”
Pie mošķiem, kas šogad atgriezās uz ekrāniem, pieskaitām arī Svešo – Fedes Alvareza “Alien: Romulus” gan prasmīgi atsaucās uz iepriekš redzētajām filmām, gan sagādāja jaunu materiālu, pie kā mums atgriezties, naktī murgojot. Pagājusī “Oskaru” sezona nepelnīti noignorēja Endrjū Haja fantastisko un izjusto drāmu “All of Us Strangers”, bet mēs par to neaizmirsām – īpaši Endrjū Skota brīnišķīgo sniegumu. Tikmēr acīgākie šo ikgadējo topu lasītāji atminēsies, ka jau reiz tajā ir redzējuši filmas “The Roundup” nosaukumu – šogad iznākusī Dienvidkorejas action filmu sērijas jaunākā daļa “The Roundup: Punishment” turpina jau lieliski iesākto.
26.–27. vieta: “The Promised Land”, “Inside Out 2”
Madss Mikelsens ir mūsu visu mīlulis, un, ja aši pārskatām viņa filmogrāfiju, tad secināsim, ka viņa spilgtākie un interesantākie darbi lielākoties ir tapuši tieši dzimtajā Dānijā – šim sarakstam pievienojam arī vēsturisko drāmu “The Promised Land”. Tā topā vietu dala ar ko diametrāli pretēju – “Pixar” veidoto “Inside Out 2”, kas turpināja Railijas pieaugšanas stāstu, iepazīstinot mūs ar jaunām emocijām, kas saimnieko pa viņas (un arī mūsu visu) sirdi un dvēseli.
24.–25. vieta: “The Count of Monte-Cristo”, “The Fall Guy”
Aleksandra Dimā romāns jau teju divus gadsimtus ir bijis a certified banger, tāpēc ir tikai loģiski, ka arī filmas versijā “The Count of Monte-Cristo” ir visas iespējas izdoties – ko šī Francijā tapusī filma paveica vairāk nekā teicami. Atzinības vārdus veltām arī Deivida Līča atzinības vārdiem (pareizāk sakot – absolūtai mīlestības vēstulei) kino kaskadieriem, kurus viņš apdziedāja amizantajā action komēdijā “The Fall Guy”, ļaujot kārtējo reizi amizierēties Raienam Goslingam.
21.–23. vieta: “The Beekeeper”, “Strange Darling”, “Twisters”
Deivida Aiera asa sižeta jandāliņš “The Beekeeper” tapa par vienu no šī gada jestrākajām kino pieredzēm un pamanījās ielīst veselos trīs (!) iesūtītajos topos – līdz neprātam absurda ālēšanās visvislabākajās Džeisona Stethema tradīcijās, kas turklāt sagādāja izcilu drinking game, ja iemalkojāt pie katras bišu atsauces vai joka (Kino Kults atgādina, ka pret alkohola lietošanu jāizturas atbildīgi). Tikmēr pilnīgi cita veida trilleri piedāvāja Dž. T. Molners, kura “Strange Darling” rotaļājās ar formu, mūsu pašu priekšstatiem un stāstniecības līkločiem, visu vēl jo vairāk izrotājot izcilam Villas Ficdžeraldas sniegumam galvenajā lomā. Visbeidzot vēlreiz atgriežamies pie jau pieminētā Glena Pauela, kurš bija viena no sastāvdaļām, ar kuru palīdzību Lī Aizeks Čangs uz ekrāna sagrieza īstu virpuli – “Twisters” bija perfekts vasaras popkorna blokbāsters, liekot elpai aizrauties ne vienu reizi vien.
19.–20. vieta: “American Fiction”
Tik spožas debijas režisora krēslā, kā izdevās “American Fiction” veidotājam un arī scenārija autoram Kordam Džefersonam, nemaz tik bieži pieredzēt negadās. Šī asprātīgi savērptā komēdijdrāma, kas pelnīti ieguva labākā adaptētā scenārija balvu šī gada “Oskaru” ceremonijā, pamanās gan reflektēt par to, kādos rāmjos mūs citi cenšas iespiest, spriežot tikai pēc mūsu ārienes, gan pasmīkņāt par literatūras pasaules snobiskajām tendencēm, gan aizraut ar emocionālu ģimenes stāstu, gan ik pa brītiņam izvilkt ārā šerpus nadziņus, ar kuriem maķenīt iekost arī skatītājiem. Skatīties “American Fiction” tik tiešām bija kā lasīt patiešām izcilu mūsdienīgu romānu, kas atstāja paliekošu un patīkamu pēcgaršu. Kā arī liels prieks redzēt patiešām kārtīgā galvenajā lomā allaž lielisko, bet šķietami mūžam ne līdz galam novērtēto Džefriju Raitu.
19.–20. vieta: “Rebel Ridge”
Lai gan teiciens “kas lēni nāk, tas labi nāk” arī kino pasaulē ne vienu reizi vien ir pierādījies patiess, tomēr, kad filmas tapšanas gaita ir tik sarežģīta un smagnēja, kā tas notika ar Džeremija Solnjē “Rebel Ridge”, ir piedodami, ka mēs savas gaidas pamatīgi piezemējam. Ilgstoši iestrēgusi dažādās tapšanas stadijās un procesa gaitā nomainījusi galvenās lomas atveidotāju (sākotnēji paredzēto Džonu Bojegu pusceļā aizvietoja Ārons Pjērs), “Rebel Ridge” tomēr beigu beigās nonāca pie skatītājiem, teju jau no pirmajiem kadriem aizslaukot prom visas bažas, ka šoreiz Solnjē varētu tomēr būt aizšāvis garām. Prasmīgi uzkurinot un pēc tam noturot uzkaitētu spriedzi, kurā visi iesaistītie balansē uz naža asmens, Solnjē lika sirdīm sisties straujāk ar savu stāstu par vīru, kurš stājas pretī korumpētas pilsētiņas kārtības “sargiem”. Starp citu, ja pēc “Rebel Ridge” noskatīšanās gribat novērtēt Pjēra talantu vēl citur, silti iesakām nepieklājīgi maz apbrīnoto Berija Dženkinsa miniseriālu “The Underground Railroad”.
16.–18. vieta: “The Apprentice”
Būtu bijis skaisti, ja šis “The Apprentice” pieminējums gada topā mūsu visu dzīvēs būtu pēdējā reize, kad mums jebkad ir kaut kas vairs jādzird par Donaldu Trampu. Bet, kā nu ir, tā ir, ASV savu izvēli veica pirms diviem mēnešiem, tā ka nekur no Donalda prom vis netiksim. Bet, ja gribat nedaudz vairāk izprast puvumu šī cilvēka dvēselē un to, kā tas radās, Ali Abasi veidotā filma var kalpot kā lielisks uzskates materiāls, īpaši pievēršoties Trampa attiecībām ar ekstremāli slideno advokātu Roju Konu. Sebastianam Stanam Trampa loma ir padevusies tik teicami, ka brīžiem gribas noskurināties, vērojot viņa sniegumu (pavērojiet viņa mutes kustības, savelkot lūpas Trampam tik raksturīgajos čokuros). Bet viņam tikpat spēcīgu pretsparu dod arī Džeremijs “I’m the eldest boy!” Strongs, kura atveidotais Kons ir pats sātana iemiesojums un kurš, filmas darbībai attīstoties, sāk teju burtiski kust pats sevis sakurtās elles liesmās.
16.–18. vieta: “The Holdovers”
Ziemassvētku filmu skatāmsaraksti katrā mājā ir svēta lieta, un lēmums par to, kam tajos tiek piešķirta permanenta vieta, ir ļoti nozīmīgs (visādi netfliksi un hālmarki var censties, cik grib, bet ar konkurenci tiem iet grūti, tā ka nāksies vien pasēdēt maliņā). No pēdējos gados iznākušām filmām viens no stabilākajiem kandidātiem uz ilgtermiņa palikšanu svētku maratonā izrādījās Aleksandra Peina sirsnīgi smeldzīgā “The Holdovers”, kas stāsta par kādu trijotni, kura ir spiesta Ziemassvētkus pavadīt kopā kā vienīgie internātskolā uz brīvdienām atstātie. Filmā spoži spīd allaž lieliskais Pols Džiamati, Di’Vaina Džoja Rendolfa pelnīti tika pie “Oskara” par labāko otrā plāna lomu, bet īpašu uzmanību aicinām pievērst Dominikam Sesam. Mūslaikos cilvēki bieži sūdzas, ka Holivudā manāms jaunu asiņu trūkums – lomas allaž tiek piešķirtas vienām un tām pašām sejām. Sesa šajā ziņā ir izņēmums, jo “The Holdovers” ir viņa pirmā kino loma karjerā, un viņš pie tās tika, jo mācījās skolā, kurā norisinājās filmas uzņemšana. Īsts jaunatklājums!
16.–18. vieta: “Late Night With the Devil”
To, ka vēlie vakara talk shows ne vienmēr ir tā feinākā vieta, kur uzturēties, mums jau pirms dažiem gadiem parādīja “Joker” (kurš, starp citu, savulaik ļoti pārliecinoši tika Kino Kulta gada topā, taču šogad iznākušais “Joker: Folie à Deux” nav ticis pat pie pieminējuma – viela pārdomām). Šogad šo mācību turpināja sniegt arī “Late Night With the Devil”, kas sarunu šovu izmantoja kā notikuma vietu randiņam ar pašu sātanu (šoreiz ar to nedomājot iepriekš pieminēto Roju Konu). Šī filma un pagājušā gada topā iekļuvusī “Talk to Me” arī parāda interesantu tendenci, kurai turpmāk pievērsīsim īpaši daudz uzmanības, – brāļu režisoru dueti no Austrālijas. Kolins un Kamerons Kērnss šai filmai, savukārt Denijs un Maikls Filipū “Talk to Me” gadījumā ir pamanījušies patīkami pārsteigt ar saviem šaušalveikumiem, tā ka varbūt visi Austrālijā mītošie mošķi īpaši rosina tieši šausmu kino žanram piemērotu fantāziju.
15. vieta: “Better Man”
Lūk, lielisks apliecinājums tam, cik labi ir būt Kino Kulta Patronu kluba biedram un/vai “Forum Cinemas” “Kino Guru” statusa īpašniekam – reizēm ir iespēja agrāk par visiem citiem redzēt ko īpaši interesantu. Tā nu Robija Viljamsa neparastajam biopicam “Better Man” pietika ar vienu vienīgu seansu, lai filma paspētu pārliecinoši iekļūt šī gada topā (bez bēdu, repertuāra seansos filma skatāma jau no 27. decembra). Viljamss ir īsta popzvaigzne visās šī vārda nozīmēs, ieskaitot arī pašam ne pārāk glaimojošus dzīves brīžus (sex, drugs, and rock’n’roll kā nekā). Tā kā standarta biogrāfiskā filma par mūziķi ir jau sen nodrillēts koncepts, “Better Man” piedāvā ko citādu – Viljamss filmā ir… pērtiķis (kā Robijs pats to skaidro, viņš allaž ir juties mazāk attīstījies nekā citi cilvēki, bet te varam arī nolasīt diezgan skaidru “dejojošā pērtiķīša” metaforu (dancing monkey)). Turklāt, kā norāda filmas režisors Maikls Greisijs, cilvēkiem ir tendence vairāk just līdzi dzīvniekiem, nevis cilvēkiem – redzēt, kā pērtiķis šņauc kokaīnu, nav tik glamūrīgi, kā tas būtu, ja to darītu pats Robijs.
13.–14. vieta: “Love Lies Bleeding”
Šogad Kristena Stjuarte kļuva par īstu mūsējo (ja nu kaut kā bijāt palaiduši garām šo faktu, Stjuarte Latvijā filmēja savu pirmo filmu kā režisore “The Chronology of Water”), tāpēc ir tikai pieklājīgi, ka filmai ar viņas dalību atrodas vieta arī mūsu topā. Taču “Love Lies Bleeding” iekļūšana labāko filmu sarakstā nav tikai ķekša pēc vien – Roza Glāsa ar savu otro filmu pārsteidza visnegaidītākajos veidos. Pēc absolūti fantastiskās “Saint Maude” mēs ar milzu nepacietību gaidījām, ko Glāsa iesāks pēc tam, taču diez vai kāds no mums būtu varējis paredzēt, ka viņa izvēlēsies ko tik diametrāli pretēju, kā viņa piedāvāja bodībildinga un mīlestības piesātinātajā kriminālstāstā “Love Lies Bleeding”. Glāsas romantiskais un brīžiem šokējoši vardarbīgais stāsts par divām sievietēm, kuras negaidītos apstākļos atrod viena otru, spēja gan aizraut, gan pārsteigt. Daudz labu vārdu varam veltīt Stjuartes sniegumam filmā, taču par tās īsto zvaigzni kļuva Keitija O’Braiena, kurai, cerams, šī loma būs vēl jo plašāk pavērusi durvis uz Holivudas lielo lomu iespējām.
13.–14. vieta: “Poor Things”
Ja esat nedaudz sašutuši, ieraugot “Poor Things” tik šķietami zemā vietā gada topā, ņemiet vērā, ka Jorga Lantima veikums gada labāko veikumu apkopojumā parādās jau otro gadu pēc kārtas. Filmai regulārajā repertuārā nonākot vien šī gada sākumā, tā ir attapusies unikālā pozīcijā, kur tā tiek mīlēta un apbrīnota dubultā (iepriekšējam topam kvalificējoties ar vairākiem īpašajiem seansiem 2023. gada nogalē). Tas ir vien apliecinājums tam, cik iespaidīgs veikums Lantinam ir izdevies, jau kārtējo reizi sastrādājoties ar savu pēdējo gadu mūzu Emmu Stounu (viņu otra šī gada filma “Kinds of Kindness” ar savu krieni šerpāko attieksmi pret cilvēku dabu līdz topam neaizsniedzās). Ja jums šis duets iet pie sirds, mums ir lieliskas ziņas – arī nākamgad gaidām jaunu Lantima un Stounas kopdarbu filmā “Bugonia”, par kuru vairāk varēsiet uzzināt drīzumā gaidāmajā 2025. gada gaidītāko filmu sarakstā, tā ka turiet acis vaļā.
12. vieta: “Wicked”
Ja pagājušogad visa kino pasaule iekrāsojās rozā toņos, pateicoties “Barbie” reklāmas kampaņai, tad šogad to pašu rozā krāsu atšķaidījām ar spilgti zaļu – zaļā un rozā sajaukums 2024. gadā dominēja, pateicoties ilgi gaidītajai mūzikla “Wicked” ekranizācijai. Lai gan mūsu platuma grādos “Wicked” nav tāds fenomens kā ASV, kur Brodvejā šis uzvedums rullē uz nebēdu jau 20+ gadus, Oza pilsēta, burvis un citi personāži no Frenka L. Bauma radītās pasaules ir labi zināmi arī pie mums. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka “Wicked” melodijas iekrampējās arī mūsu ausīs (šos vārdus rakstot, raksta autorei ausīs tieši skan “Defying Gravity”). Tās turklāt ir izdevušās īpaši krāšņas, pateicoties tam, ka šis nu ir mūzikls, kur pašas galvenās lomas ir piešķirtas profesionālām dziedātājām. Sintija Erivo mūziklos jūtas kā zivs ūdenī jau gadiem ilgi, savukārt par Arianas Grandes vokālajām dotībām šaubu nebija nevienam. Tad jau redzēsim, vai šajā pašā topā tiksimies arī nākamgad – Džona M. Ču režisētā filma pagaidām izstāstīja vien pusi stāsta (jeb mūzikla pirmo cēlienu), un jau novembra nogalē gaidām otro daļu “Wicked: For Good”.
11. vieta: “The Wild Robot”
Šogad animācijas jomā iespētajam sekojam līdzi ar īpašu uzmanību (par galveno iemeslu tam parunāsim pēc brīža), un ir bijis daudz interesanta, par ko parunāt un padomāt. No Holivudas piedāvājuma šogad izceļam jau minēto “Inside Out 2”, bet vēl vairāk mīlestības ir izpelnījies “Dreamworks” studijas sirsnības pilnais veikums “The Wild Robot”, kas stāsta par robota centieniem nodibināt draudzības saites ar kādas salas vietējo faunu. Turpinot “Dreamworks” iesākto eksperimentēšanu ar vizuālo stilu, arī “The Wild Robot” piedāvā interesantākus risinājumus, nekā bijām pieredzējuši (un turpinām pieredzēt citur) ar citām Holivudas lielajām studijām, kuru filmas, lai cik varbūt aizraujošas saturiski, visas bija sākušas izskatīties ļoti līdzīgas. Bet ar vizuālo risinājumu vien netrāpīsi simtniekā – tam vajag arī jēgpilnu un atmiņā paliekošu stāstu, un arī šajā ziņā robotiņš nepieviļ.
10. vieta: “Deadpool & Wolverine”
Domājams, ka lielākā daļa no jums piekritīs, ka pēdējos pāris gados bijām piedzīvojuši totālu sagurumu no supervaroņu kino – arī līdz šim tik uzticamajā “Marvel Cinematic Universe” (MCU). Vai nu tas bija stāstu pārsātinājums (kurš vairs spēj izsekot līdzi visiem “Disney+” seriāliem), vai arī vienkārši skarbs kvalitātes kritums, bet spozmes dzirkstelīte kaut kur bija pazudusi. Tāpēc “Deadpool & Wolverine”, šī gada vienīgā MCU filma, nāca kā kārtīgs adrenalīna šāviņš tieši sirdī (šeit jāiedomājas tā aina no “Pulp Fiction”, protams). Bezkaunīgi jestrs stāsts, kas piestūķēts ar gaidītiem un negaidītiem cameo pārsteigumiem, jaunākais Dedpūla jandāliņš mums visiem kaut uz brīdi atgādināja, kāpēc šis supervaroņu universs mums ir bijis tik sirdij tuvs. Varam, protams, diskutēt par to, kāda ir filmas paliekošā vērtība, bet tam patiesībā nav nekādas nozīmes – skatīties “Deadpool & Wolverine” pilnā zālē bija viens no šī gada priekpilnākajiem kino brīžiem, kas arī ir pats galvenais.
9. vieta: “Anora”
Režisors un scenārists Šons Beikers allaž ir izjutis sirsnību pret visādiem dzīves pabērniem, jo īpaši seksa pakalpojumu nozarē strādājošajiem. Vairākas no viņa filmām ir veltītas tieši šādiem personāžiem, un arī viņa jaunākais veikums “Anora” piepulcējas šim lokam. Šoreiz Beikers izstāstīja pelnrušķīgu stāstu par kādas jaunas amerikāņu striptīzdejotājas/eskortmeitenes zibensātrajām laulībām ar krievu oligarha dēlēnu. To visu viņš pasniedza kā aizgrābjošu skrējienu cauri Ņujorkai (izmetot pāris līkumus līdz Lasvegasai), filmas vidusdaļai kļūstot par vienu no pēdējā laika lieliskākajām slapstick komēdijām, ko esam redzējuši. Taču, lai kādi joki tiktu plēsti, tie visi tomēr sakņojas skarbā patiesībā, īpaši Maikijas Medisones brīnišķīgi atveidotās Anoras (jeb Anijas) gatavībā noticēt visspīguļojošākās pasakas ilūzijai, ja vien tā ļaus izrauties no ierastās dzīves važām.
8. vieta: “The Iron Claw”
Viena no kino pasaules netaisnībām, ko šogad pieredzējām, bija visu balvu dāļātāju kolektīvais lēmums bezkaunīgi ignorēt Šona Dērkina režisēto drāmu “The Iron Claw”. Šis uz patiesiem notikumiem balstītais stāsts par fon Ērihu ģimenes un reslinga dinastijas skumju pilno likteni nav viegla skatāmviela – ja tas, ko redzējāt uz ekrāna, jums jau likās gana traģisks, ņemiet vērā, ka varēja būt vēl trakāk, jo filma pat atteicās no dažiem īpaši depresīviem pagriezieniem šīs ģimenes vēsturē (ja gribat sevi svētku laikā saskumdināt, ieskatieties fon Ērihu vikipēdijas lapā). Taču traģēdijas pašas par sevi vien nenozīmē, ka filma tālab būs laba. “The Iron Claw” izdošanos nodrošina fantastiskie aktierdarbi (īpaši uzteicam Zaku Efronu, kurš jūs pārsteigs jo īpaši, ja viņu joprojām uztverat kā smukpuisīti no “High School Musical” laikiem), emocionālā pieeja stāstam un Dērkina stingrā režijas roka.
7. vieta: “The Zone of Interest”
Ja jau iesākām par ne tām vieglākajām skatāmvielām, paturpināsim tādā garā arī ar nākamo topā iekļuvušo filmu – šoreiz runa ir par Džonatana Gleizera “The Zone of Interest”, kas asinis stindzinošā atsvešinātībā ilustrē teiciena “no acīm prom, no sirds ārā” skaudro patiesību. Tā arī parāda, ka ļaunuma seja nebūt nav atbaidoši neglīts vieplis, jo īsti baiss ļaunums mierīgi var izskatīties kā visparastākā ģimenīte ar skaistu privātmāju un iekoptu dārziņu. “The Zone of Interest” šogad pelnīti saņēma divas “Oskara” balvas – par labāko skaņu, kas filmā ir likta lietā patiešām meistarīgi un efektīgi, kā arī kā labākā starptautiskā filma. Saņemot otro, uz skatuves kāpa pats Gleizers, par kura patiecības vārdiem runāja vēl ilgi – ja neesat redzējuši viņa teikto, noteikti to izdariet.
6. vieta: “Straume”
Mēs nudien dzīvojam unikālā brīdī – varam pieredzēt, kā visa globālā kino pasaule runā par Latviju! Par to paldies sakām Gintam Zilbalodim, kurš pēc soloizgājiena ar “Projām” savai otrajai filmai atrada prasmīgu un jaudīgu komandu (ar scenārija līdzautoru un producentu Matīsu Kažu priekšgalā), beigu beigās ar “Straumi” aizplūstot jau nākamajā līmenī. Visa šī atzinība nav par smukām (kaķa) acīm vien. Bez dialogiem būvētā filma runā visu vecumu skatītājiem universāli saprotamā emocionālajā valodā, jau no pirmajiem kadriem mums liekot iemīļot tik kaķisko kaķi un pēcāk arī viņa ceļabiedrus (tiem, kam mājās savi minkas un mīluļi, līdzpārdzīvojumu droši vien izjūt jo īpaši). Ņau!
5. vieta: “Challengers”
Tā kā Lukas Gvadanīno otra 2024. gada filma “Queer” pie mums diemžēl pagaidām vēl nav izrādīta, tad nevarējām svinēta šī režisora dubultsvētkus, bet nu nekas, arī “Challengers” vien sagādāja gana daudz kinoprieku, lai mēs nejustos pārāk apdalīti. Kā jau Gvadanīno parādīja ar “A Bigger Splash”, viņam šad tad patīk arī padraiskoties, un “Challengers” ar savu tenisa mīlas trīsstūri draiskojās ne pa jokam. Gvadanīno filmai panākumus nodrošināja trīs nevainojami sakombinētas sastāvdaļas: harizmātiski pievilcīga trijotne filmas centrā (izvēlēties savu favorītu starp Zendeju, Džošu O’Konoru un Maiku Faistu ir neiespējami), pulsējoši enerģisks skaņu celiņš, kas brīžiem nomāc dialogus gluži kā šalcošas asinis ausīs stresainākajos dzīves brīžos (Trents Reznors un Atikuss Ross nepieviļ nekad), un lieliska izpratne par to, ka tenisa korts ir parocīga augsne personību sadursmei un kaisles dzirkstelēm.
4. vieta: “The Substance”
Cerams, ka neviens neņems pie sirds šo salīdzinājumu, bet šī gada klubiņā ar filmām, kuras skatīties kinoteātrī bija pieredze, kādu mājās vienītī neatkārtosiet, ietilpst ne tikai “Deadpool & Wolverine”, bet arī Korālijas Faržē veidotais body horror stāsts “The Substance” (par vēl kādu šī klubiņa dalībnieci – jau pēc brīža). Taču patiesībā, lai cik neprātīgos virzienos filma aizstūrētu uz beigām, “Substances” baisākie (jo līdz kaulam pazīstamākie) brīži bija ainas, kurās Demijas Mūras atveidotā Elizabete vienkārši nolūkojās uz sevi spogulī – ja nekad neesat piedzīvojuši to riebuma pilno sajūtu, kāda pārņem, atspīdumā ieraugot sevi, uzskatiet sevi par neparasti laimīgiem cilvēkiem. Faržē nekautrējās provocēt un ķircināt ķermeniski samežģītos veidos, iesmīkņājot par modernās pasaules apsēstību ar jaunības kultu un sagādājot fantastiskas duālās lomas Mūrai un viņas monētas otrai pusei Margaritai Kvālijai.
3. vieta: “Civil War”
Pirms brīža pieminētajam klubiņam ar “šī noteikti bija jāskatās kinoteātrī” filmām pievienojas arī Aleksa Gārlanda kara filma un fanu vēstule kara fotogrāfiem “Civil War”. Filma vēl pirms tās iznākšanas nonāca karstasinīgu debašu krustugunīs tās politiskās (ne)nostājas dēļ, taču to visu varam novelt uz “Civil War” mārketingu, kas uzsvēra fiktīvā ASV pilsoņu kara karojošās puses. Jo, skatoties Gārlanda filmu, jautājums par to, kas un ar ko tad īsti plēšas, kļūst absolūti mazsvarīgs. Krietni svarīgāka ir elle, ko viņš sakur uz ekrāna, ar augošo spriedzi un ārkārtīgi skaļo skaņu liekot iekrampēties kinozāles krēsla rokturos – to, kādā saspringumā esi bijis, saproti vien tad, kad filmā pienāk klusāks brīdis un vari beidzot izelpot. Šī nebūt nav pirmā Gārlanda režisētā filma, kas izraisījusi pretrunīgas reakcijas (patiesībā tādas ir bijušas visas, izņemot “Ex Machina”), taču vismaz vienaldzīgu viņš neatstāj nevienu. Tāpēc žēl, ka viņš jau ir paziņojis, ka režijai metīs mieru, jo viņam tas vienkārši nepatīkot (vēl nākamgad gan gaidām “Warfare”, kur Gārlands piedalās kā līdzrežisors).
2. vieta: “Furiosa: A Mad Max Saga”
Džordža Millera atkalatgriešanās Trakā Maksa pasaulē ar prīkvelu “Furiosa: A Mad Max Saga” palika globāli nesaprasta, bet vismaz Kino Kults ar drošu sirdi un pārliecību saka, ka mums filma gan, ai, kā gāja pie sirds. Millers nemaz netaisījās vēlreiz mēģināt iekāpt tajā pašā tuksnešainajā upē, kur jau bija paviesojies ar 2015. gadā iznākušo un absolūti fantastisko “Mad Max: Fury Road”. “Furiosa” ir pilnīgi cits “zvērs”, ar citu ritmu, enerģiju un sajūtu, kas ļāva mums izzināt vēl dziļākus posta zemes nostūrus, iepazīstinot ar vēl savdabīgākiem tās iemītniekiem, kuri visi kā viens katrs savā veidā ir traki. Anja Teilore-Džoja (un Alaila Brauna, kura Furiozu atveido jaunības gados) lieliski atpakaļgaitā pārņēma stafeti no Šarlīzes Teronas, taču īpaši jāizceļ arī Kriss Hemsvorts Dementusa lomā. Kā jau tas vairākkārt ir pierādījies, lai cik interesanti MCU smukpuisīši būtu supervaroņu filmu tēlos, viņi top vēl jo interesantāki, kad cenšas izlauzties no šiem rāmjiem.
1. vieta: “Dune: Part Two”
Jautājumā par topa pirmo vietu valdīja absolūta vienprātība – Denī Vilnēva “Dune: Part Two” parādījās visos mūsu sarakstos, izņemot vienu (tas, kuram nebija, var atzīties pats, ja vēlas). “Kāpas” otrā daļa sevī iemiesoja to labāko, ko sagaidām no Holivudas blokbāsteriem, – spēcīgu stāstu ar tikpat spēcīgu vēstījumu un vērienīgumu, kādu var panākt ar tādiem megabudžetiem, ar kādiem ļauj rotaļāties vien dažiem izredzētajiem. Vilnēva risks, sadalot Frenka Herberta apjomīgo grāmatu divās daļās, attaisnojās, otrajai daļai būvējot arvien spēcīgāku stāstniecisko celtni uz pirmās filmas stiprajiem pamatiem, šeit piešaujot klāt vēl vairāk action un drāmas, nekā pieredzējām iepriekš. Pola Atreidesa pakāpeniskā un šķietami negribīgā (līdz brīdim, kad tā kļūst entuziastiska) pārtapšana ļaunu vēstošajā mesijā ir brīdinājuma pilns stāsts par akla fanātisma baiso spēku un pašpiepildošiem pareģojumiem (self-fulfilling prophecy). Kā arī izcils traktāts pret narkotiku lietošanu. Lisan al-Gaib!
