Kad biju tikusi galā ar sākotnējo vilšanos, ka šo mēnešu laikā esmu safantazējusi stipri vairāk potenciālo šausmu, nekā faktiski bija filmā (un to tiešām nav īpaši daudz), spēju novērtēt Giljermo smalko prasmi paņemt ļoti vienkāršu sižetu un apaudzēt to ar noslēpumainību, nedaudz mistikas un izcilu vizuālo noskaņu.
Arvien ātrāk satumstošie vakari ir lieliski piemēroti tam, lai omulīgi ieritinātos kinoteātra krēslos vai arī mājās pašu dīvānos un paskatītos kādu biedējošu, bet labu filmu, kas sagatavotu visiem dzīves gadījumiem (nekad nevar zināt, vai mājā, kurā šobrīd dzīvo, kādreiz neuzradīsies kāds spoks).
Par to, kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk skatīties katastrofu filmas, noteikti ir sarakstīts vesels blāķis grāmatu un pētījumu, tāpēc tā vietā labāk palūkosimies uz spilgtākajām un interesantākajām šī žanra pārstāvēm par godu filmas “Everests” pirmizrādei, kas ir jaunākais papildinājums katastrofu filmu sarakstiem.
Otrā diena sākās ar to, ka pirms pamatprezentācijas mums atņēma jebkādu ierakstīt spējošo aparatūru – mob. telefonus, fotoaparātus, kameras, portatīvos datorus utml. Es, protams, saprotu bažas, bet citās prezentācijās arī rādīja ekskluzīvus materiālus, un iztika bez šādām lietām. Bet ne par to ir stāsts:
