Šis gads ir bijis zīmīgs ar divām “augsta līmeņa” (budžets, autori, zīmoli – visās nozīmēs) videospēļu ekranizācijām, no kurām gaidīja ja ne apvērsumu, tad noteikti pamatīgu progresu žanrā, ko saucam par “videospēļu ekranizācijas”. Gads ir jau gandrīz galā, bet esam turpat, kur bijām, – arī tādēļ, ka īsti nav tāda žanra kā “videospēļu ekranizācijas”. Ir labs un mazāk labs kino, un šoreiz tieši par to.
Un kā tad ar “Assassin’s Creed”? No vienas puses, mūsu priekšā ir solīda, mūsdienīgi uzņemta piedzīvojumu filma ar fantastikas elementiem – viss izskatās un izklausās (un haotiski raustās “action” ainās) tieši tik labi, cik milzīgais budžets to atļauj, šādā veidā ne ar ko neatšķiroties no citām šāda veida filmām, no “Prince of Persia” (jā, zinu) līdz “The Lone Ranger” un citām, kuras ir lielas, dārgas un maksimāli pietuvinātas vienotam kopsaucējam, lai izpatiktu visiem un reizē nevienam. Un roka neceļas filmu par to vainot.
No otras puses, viss uz ekrāna redzamais ir kaut kā… “Meh”? Izpildīts bez iedvesmas un bez entuziasma, augstākajā Holivudas profesionālajā līmenī, bet “bez dvēseles”, kā mēdz teikt Rīgas koka ēkās iekārtoto krogu pastāvīgie apmeklētāji. Var līdz bezgalībai vainot “Warcraft” (mūsu recenzija) par jebko, bet Dankans Džounss vismaz arī dzīvē bija 80. līmeņa paladins (kā to zina visi, kas seko viņam mikroblogošanas vietnē “Twitter”), jo visi galvenie “Assassin’s Creed” filmas darboņi, ieskaitot aktieri un producentu Maiklu Fasbenderu, režisoru Džastinu Kurzelu un izpildproducentu Frenku Māršalu (“Jurassic Park”, “Indiana Jones” u.c. leģendas), par videospēles eksistenci uzzināja brīdī, kad viņiem piedāvāja šo projektu. Jautājums ir – varbūt tomēr vajadzēja dot kādam citam, ar degošām acīm un plīvojošiem matiem, nevis profesionāliem, bet emocionāli distancētiem Holivudas darboņiem?
Te nu mēs nonākam pie mācības, kuru mums sniedza šī gada lielbudžeta videospēļu ekranizācijas un, galvenais, tas, ko no tām gaidījām, – kamēr “videospēļu ekranizāciju” autori turēsies pie tā, ka filmē “videospēles ekranizāciju”, nevis vienkārši aizraujošu, interesantu u.tml. kino, kurā mierīgi var būt videospēļu ieviestie audiovizuālie vai stāsta elementi, tikmēr šī stigma turpinās vajāt šo tā saucamo žanru. Bet paralēli iznāks citas, izcilas “videospēļu ekranizācijas”, kā “Scott Pilgrim vs. The World”, “Edge of Tomorrow”, “Wreck-It Ralph”, kuru autori galu galā jau sen visu ir pareizi sapratuši. Tātad – cerība ir!
“Assassin’s Creed: Slepkavas kodekss” jau kinoteātros!
