Pēc pirmā reklāmas rullīša es sajūsmā lēkāju un nevarēju vien sagaidīt, kad šo animācijas filmu redzēšu pilnā apjomā. Protams, veselais saprāts teica, ka var būt variants, kad viss labums ir ielikts reklāmas rullītī. Bet tā nenotika! Tas ir labs, nenoliedzami, bet tas nav pats labums - tas ir sataupīts filmai!

Varētu domāt, ka Billija Houpa dzīve ir pagriezusies veiksmīgi – izdevusies karjera boksā, ir ģimene, māja un mašīna. Tāpat varētu domāt, ka šī filma būs spēcīga drāma ar pieteikumu uz zeltainā vīriņa statuetēm. Ja ne kā citādi, tad vismaz par smagu darbu (no Džilenhāla puses).

Eimija Šūmere ir lieliska komediante, kas varbūt beidzot piedzīvos savu slavas mirkli - vismaz viņas stand-up šovi ir tādi, ko ir vērts redzēt. Pēc tam, kad biju to izdarījusi, nospriedu – ja filma “Draiskule” ir kaut uz pusi tik laba, tad ir to vērts. “Draiskulē” Eimija runā par mūžam aktuālo tēmu – kur slēpjas laime?

šī ir brīnišķīgi lieliska komēdija par supervaroņu tematiku, kur ir izpildīti visi žanra kritēriji, bet vienlaikus tie visi ir arī smalki apsmaidīti. Šis nudien bija seanss, kad publika sajūsmā lauza krēslus, jo tik daudz vaļības joku frontē sen nebija bijušas (kopš “Spiega”, tā ka mums jau divi Ziemassvētki bijuši, bet vēl tikai augusts)! !

Par Juras laikmeta filmām es pārāk daudz nezinu, bet nekas - kādreiz vēl iedzīšu. Šis gan nebija gadījums, kad bija labi jāpārzina vecās filmas, lai skatītos jauno, bet nav arī tā, ka esmu galīgi balta lapa - esmu lasījusi Konana-Doila "Zudušo pasauli" un šo to zinu par pterodaktiliem un citiem mošķiem.

Lieliska aktierspēle no Hārdija un Teronas puses un savstarpējā dinamika. Šī ir visfeministiskākā filma, ko esmu redzējusi pa ilgiem laikiem - jā, tā saucas Makša vārdā, tomēr viņš tur nav ne vienīgais, ne svarīgākais.

Šī ir tāda filma, uz kuru var iet ar mammu, papriecēt acis pie smukām kleitām un smukiem cilvēkiem, un arī nekas cenzējams tur nav. Visumā man bija diezgan garlaicīgi, jo sižetiski tur ir tā nobraukts pa virsu, lai gan ideja filmai ir patiešām forša.

Lielākā dilemma man, kad noskatos filmu vai izlasu grāmatu, pēc kuras ir tāda kā rūgtumiņa sajūta (kad nebija līdz galam, kā gribējās), ir - teikt kā jūtos vai neteikt neko? Varbūt ejiet paši un aplauzieties pēc pilnas programmas!