Princips un pieeja nav mainījusies – tāpat kā citus gadus, salikām kopā savus personīgos topus, lai izveidotu vienu supertopu un noskaidrotu, kuras no šajā gadā pie mums iznākušajām filmām mūsu sirsniņās un atmiņās iekritušas visvairāk. Neko priekšlaicīgi nespoilojot, te jūs gaidīs pa druskai no visa – gan megablokbāsteri, gan melnas komēdijas, gan animācijas pārsteigumi, gan grodas drāmas. Topos tradicionāli iekļaujam filmas, kuras saprāta robežās varam uzskatīt par pie mums šogad iznākušām, tāpēc jau ierasti te redzēsiet arī, piemēram, vairākus pagājušo “Oskaru” laureātus.
Līdz topa divdesmitniekam izskrienam ar ašajiem pieminējumiem, bet no 22. vietas – par katru filmu parunājam atsevišķi.
Kino Kulta gada tops veidots, katram balsotājam iesniedzot savu top 10 filmu sarakstu, attiecīgi katrai filmai piešķirot punktu skaitu no 10 līdz 1 un summējot rezultātu. Par filmām balsoja Kino Kulta paplašinātā autoru komanda: Uldis Burkevics, Dace Buša, Egils Dolgiļevičs, Namejs Ercums, Roberts Kuļenko, Sergejs Musatovs, Līva Spandega, Sergejs Timoņins, Nataļja Zagradska.
41.–45. vieta: “2000 Meters to Andriivka”, “Good Boy”, “How to Train Your Dragon”, “The Mastermind”, “The Southern Chronicles”
Topu sākam ar kādu dokumentālo stāstu, Mstislava Černova veidoto “2000 Meters to Andriivka”, kas seko Ukrainas armijas 2023. gada misijai atbrīvot pilsētu no krievu okupācijas (starp citu, Černova iepriekšējā filma “20 Days in Mariupol” arī savulaik iekļuva mūsu gada topā). Šogad sakām “labs suns” vislabākajam suncim, kurš bija gatavs stāties pretī spocīgām parādībām Bena Leonberga šausmu filmā “Good Boy”, kas bija veidota tieši no mājas mīluļa perspektīvas. Kaut nelielu, bet tomēr pieminējumu izpelnījās arī Dīna Debluā veidotā live action versija savulaik paša līdzrežisētajai burvīgajai animācijas filmai “How to Train Your Dragon” – Nezoba jeb Toothless šarmam turēties pretī ir neiespējami. Šis gads ir teicami izdevies arī Džošam O’Konoram – pirmkārt, pateicoties Kellijas Reihartes neparastajai heist filmai “The Mastermind”, kas būs kā svaiga gaisa malks, ja esat noguruši no “Oušena bandas” un tai radniecīgo laupītāju glamūra. Šogad iepazināmies arī ar brāļu lietuviešu iespēto filmā “The Southern Chronicles”, kas mums lieliski atgādināja, kāda bija dzīve jauniešiem 90. gadu sākumā šajos platuma grādos.
37.–40. vieta: “Eternity”, “Friendship”, “Mission: Impossible – The Final Reckoning”, “Ocean with David Attenborough”
Ja dzīve pēc nāves eksistē, tā var sagādāt dažādus papildu pārbaudījumus, piemēram, var nākties veikt sarežģītu izvēli, ar ko vispār mūžību pavadīt kopā – tāda dilemma sagaidīja Elizabeti Olsenu romantiskajā komēdijā “Eternity”. Tikmēr melnā komēdija “Friendship” mums atgādināja, ka pamatīgas problēmas var sagādāt ne tikai romantiskas attiecības, bet arī vienkārša draudzība – vismaz tā gadījās Timam Robinsonam un Polam Radam. To, vai “Mission: Impossible – The Final Reckoning” tiešām būs pēdējā reize, kad Toms Krūzs būs vilcis kājās Ītana Hanta skriešanas apavus, rādīs laiks (mēs jau nu tam īsti neticam), bet pagaidām pēdējai franšīzes filmai iekļūšana topā tomēr neizrādījās neiespējama misija. Dabas stāstu entuziastiem Deivida Atenboro vārds nebūs svešs – filmā “Ocean with David Attenborough” kopā ar šo vairāk nekā cienījamā vecumā esošo zinātnieku (99 gadi!) izzinām okeāna dzīļu burvību un to apdraudējumu.
36. vieta: “The Love That Remains”
Negribam samelot, bet šķiet, ka šis ir pirmais gads, kad topā ir iekļuvusi kāda filma no Islandes – to izdevās paveikt Hlīnura Paulmasona komēdijdrāmai “The Love That Remains”, kuras centrā ir kāda pāra šķiršanās un tās ietekme uz visu ģimeni (starp citu, filma Kannu kino festivālā tika pie “Palm Dog” balvas, ko pasniedz filmai ar vislieliskāko suņu kārtas aktieri).
33.–35. vieta: “The Last Viking”, “The Life of Chuck”, “Thunderbolts*”
Ziemeļeiropas kino jomā iepriecināja arī Dānija ar “The Last Viking” – šajā melnajā komēdijā dāņu “nacionālais dārgums” Madss Mikelsens nespēj atcerēties, kur ir paslēpis brāļa savulaik nolaupīto naudu. Tikmēr Maiks Flenegens turpināja pierādīt, cik prasmīgi māk apieties ar Stīvena Kinga darbiem – pēc “Gerald’s Game” un “Doctor Sleep” viņš ķērās klāt “The Life of Chuck”, liekot aizrautīgi dancot Tomam Hidlstonam un aizkustinot ne vienu vien skatītāju līdz asarām. Neesam arī pilnībā atmetuši ar roku “Marvel Cinematic Universe” (MCU) peripetijām – “Thunderbolts*” (kura nosaukumā esošās zvaigznītes mistērija sen vairs nav noslēpums, bet paliksim pie pirmā un oficiālā nosaukuma) šī universa pabērnus apvienoja savdabīgā un spurainā, bet ļoti simpātiskā komandā, kuras piedzīvojumus caurvija vairāk emociju nekā vairākās iepriekšējās MCU filmās, kopā ņemtās.
31.–32. vieta: “No Other Land”, “The Roses”
Šogad arī pie mums bija iespēja noskatīties dokumentālo filmu “No Other Land”, kas stāsta par tik sarežģīto un joprojām aktuālo Izraēlas un Palestīnas konfliktu – neaizmirsīsim, ka tieši “No Other Land” tika pie labākās dokumentālās filmas “Oskara” šī gada balvu ceremonijā. Savukārt kārtīgi sasmīdināt šogad izdevās režisoram Džejam Roučam un scenāristam Tonijam Maknamaram kopā ar Olīviju Kolmani un Benediktu Kamberbaču melnajā komēdijā “The Roses”, kas stāstīja par to, kā kāds pāris laika gaitā viens otru padara vienkārši traku.
28.–30. vieta: “Black Bag”, “Blue Moon”, “No Other Choice”
Stīvens Soderbergs, kurš šogad mums piedāvāja veselas divas filmas, topā iespraucās ar vienu – eleganto (Keita Blānšeta! Maikls Fasbenders!), šerpo (spiegu mahinācijas!) un kompakto (tikai 93 minūtes!) spiegu trilleri “Black Bag”, kas ir vienkārši konča, ne filma. Tikpat ražīgs šogad bijis arī Ričards Linkleiters – topā, nedaudz skrienot notikumiem pa priekšu, redzēsim abas viņa filmas, kā pirmo pieminot “Blue Moon”, kuras centrā ir slavenais dziesmu vārdu autors Lorencs Hārts Ītana Houka atveidojumā (gaidām “Oskarus” – ļoti iespējams, ka Houka vārds izskanēs arī tur, vismaz nomināciju ziņā). Savukārt Čanuka Parka melnā komēdija (tās topā pārstāvētas daudz!) “No Other Choice” lika atviegloti uzelpot katram, kas šobrīd neatrodas jauna darba meklējumos, – mūslaikos tev darba tirgus dēļ ir jākļūst par īstu rīkļurāvēju.
27. vieta: “Tumšzilais evaņģēlijs”
Ilgi gaidījām, ko jaunu spēs piedāvāt “Kriminālās ekselences fonda” komanda, un tā nelika vilties – “Tumšzilais evaņģēlijs” galīgi nav “KEF 2.0”, bet tālab ne mazāk interesants, ievelkošs un aizgājušos laikus atmiņā atsaucošs veikums vislabākajās krimiķu tradīcijās.
23.–26. vieta: “28 Years Later”, “Dreams (Sex Love)”, “Mickey 17”, “Queer”
Denijs Boils un Alekss Gārlands pierādīja, ka ir iespējams atgriezties pie franšīzes pēc vairāk nekā 20 gadu pārtraukuma, turklāt izdarīt to ļoti veiksmīgi – “28 Years Later” drudžainā enerģija gan atsauca atmiņā pirmo filmu, gan aicināja mūs doties jaunos, inficēto pasaulē vēl neizpētītos virzienos. Skandināvija šī gada topā ir pārstāvēta īpaši plaši – vieta tajā atradusies arī Dāga Juhana Heugerūda drāmai “Dreams (Sex Love)”, kas ir otrā daļa (starp “Sex” un “Love”) viņa veidotajā triloģijā, kas lūkojas uz attiecību, seksualitātes un sabiedrības normu sarežģītību. Par vienu Robertu Patinsonu vēl labāk ir divi un pat vairāk Roberti Patinsoni – “Mickey 17” pietrūka vien mazdruciņ, lai tiktu līdz godpilnajam topa divdesmitniekam, bet tāda jau tā Mikiju dzīve ir, vien solīti nākas iepalikt no īstajiem priekiem. Topā neizdevās iekļūt Lukas Gvadanjino jaunākajai filmai “After the Hunt” (par kuru viedokļi, ai, kā dalījās), taču mēs neaizmirsām pie mums gada pirmajā pusē iznākušo, krietni neparastāko “Queer”, kas sagādāja fantastisku Daniela Kreiga aktierdarbu un neaizmirstamu, pat ja līdz galam neizprotamu pēcgaršu.
Lasi vairāk mūsu recenzijās:
- “Memento mori” (“28 gadus vēlāk” / “28 Years Later”, 2025) – raksta Līva Spandega
- “Skrējiens apjukumā” (“28 gadus vēlāk” / “28 Years Later”, 2025) – raksta Egils Dolgiļevičs
- “Mikiju uzbrukums” (“Mikijs 17” / “Mickey 17”, 2025) – raksta Namejs Ercums
18.–22. vieta: “Apocalypse in the Tropics”
Ikdienas skrējienā gan jau nereti pieķeram sevi pie domas, ka pat vietējiem politiskajiem procesiem mēdz būt grūti izsekot līdzi, tāpēc par to, kas notiek otrā pasaules malā, bieži vien pat nenojaušam. Taču, pat ja ārpolitika nav jūsu jājamzirdziņš, gan jau, kaut vai garāmejot, būs nācies dzirdēt bēdīgi slavenā bijušā Brazīlijas prezidenta Žaira Bolsonaru vārdu. Petras Koštas veidotā dokumentālā filma “Apocalypse in the Tropics” stāsta par Bolsonaru prezidentūras gadiem, īpaši pievēršoties viņa tuvajām attiecībām ar televaņģelistu Silasu Malafaiju, kuram esot bijusi pamatīga ietekme uz Bolsonaru politiku, neskatoties uz to, ka pat superkristīgajā Brazīlijā valsts un baznīca ir nodalītas viena no otras. Ja sekojat līdzi ikgadējiem “Oskaru” notikumiem, Petras Koštas vārds jums, iespējams, nebūs svešs – viņas 2019. gadā iznākusī filma “The Edge of Democracy”, kuras centrā arī bija politiskās vētras viņas dzimtajā Brazīlijā, tika nominēta “Oskara” balvai labākās dokumentālās filmas kategorijā.
18.–22. vieta: “Avatar: Fire and Ash”
Licis mums gaidīt 13 garus gadus starp pirmajām divām daļām, Džeimss Kamerons ar “Avatara” franšīzi nu ir uzņēmis krietni raitāku tempu, un otro filmu no trešās ir šķīruši tikai trīs gadi. Iespējams, fakts, ka “Avatar: Fire and Ash” ir tik tikko svaigi iznākusi uz lielajiem ekrāniem, ir tai patraucējis nonākt augstākā vietā gada topā, jo visi vēl to nav paspējuši noskatīties (jāpiebilst gan, ka globāli filma ir uzņemta nedaudz vēsāk nekā pirmās divas daļas) – taču gan jau visa pasaules nauda, ko filma nopelnīs, kompensēs šo nosacīto neveiksmi. Kamerona pulcētā datorgrafikas burvju un citu ekspertu komanda turpina veidot ārkārtīgi krāšņas pasaules, kuras ir obligāti jābauda uz vislielākā iespējamā ekrāna, lai novērtētu to vērienu visu vairāk nekā trīs stundu garumā. Līdz nākamajai daļai pauze gan būšot maķenīt ilgāka – tiekamies pēc četriem gadiem.
18.–22. vieta: “Bring Her Back”
Pirms dažiem gadiem lielā kino pasaulē sevi ar “Talk to Me” ārkārtīgi spoži pieteica austrāļu brāļi režisori Denijs un Maikls Filipū (filma toreiz iekļuva arī Kino Kulta gada topā), un pēc tik izteiksmīgas debijas skatītāji viņu nākamo darbu gaidīja ar dubultlielu interesi. Prieks, ka Filipū bračkas nepievīla – “Bring Her Back” sagādāja baisus mirkļus, kurus no atmiņas neizdzēsīsim nekādi (ar vājākiem nerviem dažas ainas filmā labāk neskatīties). Taču filmu neinteresē šoks šoka pēc – to caurvij spēcīga emocionālā stīga, kas brīžiem spēcīgi atbalsojas ar “Talk to Me” redzētajām ģimeniskajām traģēdijām un traumām. Pēc filmas noskatīšanās gandrīz gribas apjautāties, vai ar brāļiem viss ir kārtībā – cerams, ka jā un ka abi turpinās mūs emocionāli tricināt arī turpmāk.
Lasi vairāk mūsu recenzijā:
- “Acis, nagi, zobi” (“Atgriezies pie manis” / “Bring Her Back”, 2025) – raksta Sergejs Timoņins
18.–22. vieta: “KPop Demon Hunters”
Ja jums 2025. gadā kaut kā izdevās izvairīties no kaut vienas “KPop Demon Hunters” dziesmas dzirdēšanas, tad tas ir vērā ņemams panākums, jo šīs animācijas filmas skaņdarbi skanēja visās malās. Filma kļuva par vienu no visu laiku veiksmīgākajām visā “Netflix” vēsturē – tās popularitāti pierādīja arī fakts, ka tā sagrābās krietnu žūksni naudas kinoteātros ASV, kas notika pēc tam, kad filma jau labu laiku bija padzīvojusies pašā straumēšanas platformā un tika parādīta kinoteātros versijā, kas aicina dziedāt līdzi (fakts, ko vērts atcerēties “Netflix” bosiem, kas grasās pirkt “Warner Bros.” – kinoteātri joprojām ir dzīvi un tādi tie būs vēl ilgi). “KPop Demon Hunters” aizgrāba ar atmiņā paliekošajām melodijām (pamēģiniet tikai nedungot “You’re my soda pop, my little soda pop”), spilgtu enerģiju un krāšņu krāsu eksploziju – tieši to, ko mēs sagaidītu, izlasot nosaukumu vien. Protams, ka sagaidīsim arī turpinājumu, tā ka, ja vēl neesat ielēkuši šīs muzikālās dēmonu mednieču komandas vilcienā, vēl nekas nav nokavēts.
18.–22. vieta: “Train Dreams”
Kamēr Terenss Maliks jau kuro gadu turpina cīnīties ar “The Way of the Wind”, tikmēr uz skatuves iznāk viņa talanta cienītāji, kas ir iedvesmojušies no meistara darbiem – Klints Bentlijs, drāmas “Train Dreams” režisors un scenārija līdzautors, Malika ietekmi uz savu filmu ne tikai nenoliedz, bet pat īpaši uzsver. “Train Dreams” ir balstīta uz 2011. gadā iznākušās Denisa Džonsona noveles ar tādu pašu nosaukumu, kas jau bija iemantojusi lasītāju mīlestību, tāpēc cerības uz stāsta ekranizāciju bija dubultlielas. Bentlijs, kurš nesen bija nominēts “Oskaram” par filmas “Sing Sing” scenāriju, ar šo skaisto un pārdomu pilno stāstu par Ameriku un tās cilvēkiem cerības attaisnoja, sagādājot grodu lomu Džoelam Edžertonam – reizēm šķietami nepelnīti nenovērtētam aktierim.
16.–17. vieta: “A Real Pain”
Džesijs Aizenbergs jau iepriekš bija darbojies kameras otrā pusē kā režisors un scenārists (“When You Finish Saving the World”), taču viņa otrais veikums “A Real Pain” ir uzskatāms par vēl nopietnāku pieteikumu šajā jomā. Aizenbergs nopietnajā un brīžiem tematiski smagajā stāstā par diviem brālēniem, kas devušies ekskursijā uz nesen mūžībā aizgājušās vecmāmiņas dzimto Poliju, prata atrast arī amizantas humora notis, sagādājot ļoti “garšīgu” lomu Kīranam Kalkinam, kurš par savu sniegumu filmā saņēma “Oskara” balvu. Taču, lai cik spožs būtu Kalkins, ja skatāties filmu vēlreiz, pievērsiet īpašu uzmanību paša Aizenberga darbam arī kameras priekšā – viņa emocionālā līnija varbūt ir neuzkrītošāka, bet patiesībā ne par matu ne mazāk izjusta kā Kalkina.
16.–17. vieta: “Sorry, Baby”
Reizēm gan arī debitantiem sanāk iekarot pasauli ar savu pirmo darbu – šāds sasniegums šogad ir izdevies Evai Viktorai, kuras veidotā komēdijdrāma “Sorry, Baby” visa gada garumā ir patīkami pārsteigusi arvien vairāk skatītāju visā pasaulē (filma pirmizrādījās tālajā janvārī Sandēnsas kino festivālā, bet līdz mūsu platuma grādiem nonāca vien rudenī). Viktoru, iespējams, iepriekš būs zinājuši seriāla “Billions” fani – aktrise tur bija redzama vairākās sezonās, bet līdz šim tas arī bija bijis spilgtākais ieraksts viņas filmogrāfijā. “Sorry, Baby” ir absolūti pašizlolots sasniegums – Viktora ir ne tikai filmas režisore un scenārija autore, bet arī tajā spēlē galveno lomu. Filma ar neparastu humoru spēj runāt par vissmagākajām tēmām, un tā ir nodrošinājusi, ka Viktoras vārdu mēs atcerēsimies uz ilgu laiku un ar nepacietību gaidīsim viņas nākamo režijas veikumu.
14.–15. vieta: “Nosferatu”
Lūk, kāds ir bijis Roberta Egersa “Nosferatu” biedējošais spēks – lai gan filma pie mums tika izrādīta pašā janvāra sākumā, tā tomēr mums atmiņā iespiedās gana spilgti, lai mēs par to neaizmirstu līdz pašai gada nogalei (ne visām tas vienmēr izdodas). 1922. gada “Nosferatu” met diezgan pamatīgu ēnu gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē, taču Egersam izdevās šim personāžam piešķirt savu unikālo piegaršu un identitāti, sagādājot ainas un kadrus, kas daudziem no mums paliks tikpat spilgtā atmiņā kā savulaik F. V. Murnava iespētais. Uzlicis savu zīmogu vampīrfilmu žanram, nu Egerss lūkos ko tamlīdzīgu izdarīt arī ar vilkačiem – viņa nākamais darbs “Werwulf” jau top (tam paredzēts iznākt jau vasarā), un, ja tas izdosies tikpat iespaidīgs kā “Nosferatu”, tad ļoti iespējams, ka ar Robertu tiksimies gada topā arī nākamajā decembrī.
14.–15. vieta: “Nouvelle Vague”
Kā jau solīts iepriekš – topā vēlreiz tiekamies ar Ričardu Linkleiteru, kurš pamanījies labā nozīmē izcelties veselas divas reizes. Ziņkārīgākie skatītāji ar viņa veidoto “Nouvelle Vague” paspēja iepazīties jau īpašajos festivāla seansos, ar ko bija gana, lai ielēktu topa pirmajā divdesmitniekā. “Nouvelle Vague” apspēlē kino tik iemīļoto žanru – kino par kino, šajā gadījumā pievēršoties Žana Lika Godāra filmas “Līdz pēdējam elpas vilcienam” tapšanas aizkulisēm. Linkleiters nenobijās filmu veidot franču valodā, turklāt melnbaltu – atbilstošas izvēles šādai mīlestības vēstulei franču jaunā viļņa laikiem. Ja uz filmas līdzšinējiem seansiem nepaspējāt, nekas nav nokavēts – tā kinoteātru regulārajā repertuārā nonāk vien tagad, tā ka jums arī ir visas iespējas kopā ar Linkleiteru doties ceļojumā kino pagātnē.
12.–13. vieta: “Splitsville”
Attiecības un laulība jau tā ir sarežģīta lieta, bet, ja tām piešauj klāt vēl citus cilvēkus, viss pārvēršas vēl lielākā haosā. Vismaz par to ir pārliecināts multitalants Maikls Andželo Kovino, kurš šogad mācēja sasmīdināt ar savu komēdiju “Splitsville” – tā stāsta par diviem pāriem, kuru draudzība samežģās, kad viens no pāriem šķiras un vīrs salaiž ar otra pāra sievu, kuri gan ir atvērtā laulībā. Peripetijas sanāk varenas ar mūsdienīgas perspektīvas piešprici un pamatīgu smieklu devu bonusā. Kovino ir ne tikai filmas režisors un scenārija līdzautors, bet filmā arī atveido vienu no galvenajām lomām kopā ar Dakotu Džonsoni, kurai šis izdevās īsts attiecību preparēšanas gads (viņu redzējām arī galvenajā lomā Selīnas Songas filmā “Materialists”, kura gan topā neiekļuva).
12.–13. vieta: “Wake Up Dead Man: A Knives Out Mystery”
Raiens Džonsons un Daniels Kreigs veiksmīgi turpina iedzīvināt detektīva Benuā Blanka franšīzi, arī trešajam abu kopdarbam “Wake Up Dead Man: A Knives Out Mystery” nonākot attiecīgā gada topā. Šoreiz filma varbūt sagādāja mazāk smieklu nekā pirmās divas, taču to pamatīgi kompensēja tematiskais dziļums, Džonsonam apspēlējot reliģijas nozīmi cilvēku dzīvēs, ticības spēku un to, kā daži mēdz slēpties aiz paštaisnuma maskas, ar to attaisnojot dažnedažādus briesmu darbus. Arī šeit mūs gaidīja fantastisks aktieru ansamblis ar nemainīgi lielisku Kreigu, taču viņa Blanks arī šoreiz apzināti stāvēja drusku maliņā, ļaujot visspožāk spīdēt kādam citam – ja nu kāds no jums vēl līdz šim nebija pieteicies Džoša O’Konora fanu klubiņam, tad pēc “Wake Up Dead Man” noteikti gaidām jūsu pieteikumus. Gribam vēl vismaz 10 šādas filmas, lūdzu, Raien.
9.–11. vieta: “Frankenstein”
Giljermo del Toro jau izsenis ir bijis visu nesaprasto, pārprasto un nemīlēto radību ar sirdi aizstāvis un mīlis, tāpēc tas nav nekāds pārsteigums, ka Mērijas Šellijas romāna “Frankenstein” ekranizācija viņa plānos bija bijusi jau sen. 2025. gadā tā visbeidzot nonāca pie skatītājiem, sagādājot visu, ko mēs no del Toro arī gribētu sagaidīt – izjustu Radības aizstāvību krāšņā vizuālajā ietērpā. Par to, ka Oskaram Aizekam varētu padoties lielisks Viktors Frankenšteins, diez vai kāds bija šaubījies, tāpēc filmas lielākais un feinākais pārsteigums daudziem izrādījās Džeikobs Elordi Radības lomā. Kad tika izziņots, ka viņš aizvietos lomā sākotnēji paredzēto Endrjū Gārfīldu, daudzi vīlušies nopūtās, bet velti – Elordi ir absolūta filmas sirds un un dvēsele. Vienīgais, par ko varam žēloties, – del Toro filmas vienmēr būtu pelnījušas, ka tās visi skatāmies uz lielā ekrāna, nevis savos netfliksos.
9.–11. vieta: “If I Had Legs I’d Kick You”
Atceroties teicienu “arī bagātie raud” – arī psihoterapeitiem dzīve mēdz būt absolūtā haosā. Mērijas Bronstīnas režisētā un sarakstītā psiholoģiskā drāma “If I Had Legs I’d Kick You” sagādāja vienu no stresainākajiem un drudžainākajiem kino pārdzīvojumiem šajā gadā – “Uncut Gems” kā šīs filmas salīdzinājums bieži vien tiek piesaukts ne jau tāpat vien. Pie ilgi pelnītas atzinības beidzot ir tikusi arī galvenās lomas atveidotāja Roza Birna – ja uz pasaules ir taisnība, viņas vārdu balvu sezonas gaitā, kas strauji uzņem apgriezienus, dzirdēsim vēl un vēl (ja balsotāji, protams, nepārstresosies un nenobīsies no tik spuraini neērtas filmas).
Lasi vairāk mūsu recenzijā:
- “Emocionālais spēriens” (“If I Had Legs I’d Kick You”, 2025) – raksta Namejs Ercums
9.–11. vieta: “Superman”
Pēc diezgan ilgu laiku valdījušās drūmās un nopietnās noskaņas DC komiksfilmu pasaulē Džeimsa Gana “Superman” mūsu dzīvēs ielidoja ar spožu saules un pozitīvisma staru. Aizsākot jaunu ēru šīs izdevniecības komiksu ekranizāciju pasaulē, jaunais Klārks Kents uzstāja, ka mums visiem dzīvē vienkārši vajadzētu būt vienam pret otru jaukākiem – lūk, tā mūslaikos būtu īsti pankroķīga pārliecība. Vai izklausās nedaudz naivi? Varbūt arī tā, bet varbūt tieši tādas nedaudz naivas sirsnības mums visiem ikdienā pietrūkst. Šajā Metropolē un plašākajā pasaulē labprāt viesosimies vēl – Ganam savas vīzijas pieteikums izdevās gana spožs, un nākamais randiņš, šoreiz ar Supermeiteni, kuru īsi satikām “Superman” noslēgumā, mūs gaida jau nākamgad.
Lasi vairāk mūsu recenzijā:
- “Galaktikas sargs” (“Superman” / “Supermens”, 2025) – raksta Līva Spandega
8. vieta: “F1”
Lai gan mūsdienās ideja par “vasaras lielo blokbāsteru” ir kļuvusi arvien izplūdušāka, šad tad vēl uzrodas pa kādai filmai, kas atgādina, cik jaudīgs šis koncepts spēj būt. Nereti par to māk parūpēties megaproducents Džerijs Brukhaimers, kurš vasaras grāvēju ideju jau atkal atdzīvina kopā ar režisoru Džozefu Kosinski. Pirms dažiem gadiem tieši šī radošā kombinācija ieblieza pamatīgu adrenalīna devu pandēmijā nogudrinātajiem kinoteātriem ar “Top Gun: Maverick”, bet šovasar abi lika riepām kaukt ar sacīkšu filmu “F1”. Lielie blokbāsteri nebūtu nekādi “lielie” blokbāsteri bez megazvaigžņu klātbūtnes, tāpēc šeit talkā tika pasaukts Breds Pits, viss tika safilmēts ar elpu aizraujošu enerģiju, F1 faniem par prieku kadros vīdēja neskaitāmi daudz īsto F1 pilotu sejas un pazīstami trašu līkumi. Sižets – kāds sižets, vai nav vienalga? Nozīme ir tikai ātrumam.
6.–7. vieta: “The Phoenician Scheme”
Ticiet vai ne, bet topā ir atradusies vieta veselām divām filmām par tēva un meitas attiecībām ar Benīsio del Toro kādā no lomām un Andersona režijā. Vispirms atgādināsim jums par Vesa Andersona šogad iespēto, nepelnīti maz aprunāto (bet tomēr nepiemirsto, kā liecina augstā vieta topā) komēdijtrilleri “The Phoenician Scheme”. Neļaujieties gan žanriskajai klasifikācijai jūs maldināt – šī joprojām ir caur un caur Vesa Andersona filma ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču, līdzīgi kā tas ir ar citiem viņa darbiem, aiz simetriski precīzās vizuālās ārienes arī šeit slēpjas emocionāli spēcīga stīga, kas spēlē ģimeniski sarežģītu attiecību melodiju. Ja no del Toro mēs jau ierasti gaidām spilgtus sniegumus (un viņš filmā nekādi nepieviļ), tad par īpašu pārsteigumu šajā stāstā kļuva Maikls Sera, saderot ar Andersona pasaules vīziju kā cimds ar roku. Help yourself to a hand grenade.
6.–7. vieta: “Sentimental Value”
Norvēģu režisors Joahims Trīrs ar katru nākamo veikumu liek savam vārdam izskanēt arvien skaļāk – “The Worst Person in the World” lieliskos panākumus šogad sola pārsist viņa jaunā filma, kino par kino “Sentimental Value”. Stāsts par divu māsu attiecībām ar atsvešināto tēvu, kurš ir slavens kino režisors, ir īsta medusmaize ne tikai ģimenisku drāmu cienītājiem, bet vienkārši visiem kino cienītājiem kā tādiem. Savā jaunajā darbā Trīrs vēlreiz ir sagādājis fantastisku lomu Renātei Reinsvei, kuru tā kārtīgi iepazinām kā “pasaulē sliktāko cilvēku”, kā arī pasaucis jaudīgus papildspēkus Stellana Skarsgārda un Ellas Faningas veidolā. Ja filmu vēl nepaspējāt noskatīties, iesakām to darīt uz karstām pēdām, jo par “Sentimental Value” tuvāko mēnešu laikā vēl noteikti runāsim daudz un dikti – un tikai labu.
5. vieta: “Sinners”
Jaunas vēsmas vampīrkino žanrā šogad iepūta ne tikai Roberts Egerss ar “Nosferatu” – pat vēl spilgtāk to izdevās paveikt arī Raienam Kūgleram ar “Sinners”, kas vampīrus aizveda uz pagājušā gadsimta 20. gadiem Misisipi, ASV. “Sinners” diezgan droši varam dēvēt par vienu no gada stilīgākajām filmām, kas brīnišķīgi iezīmēja unikālu laiku un vietu, īpašu uzsvaru liekot arī uz muzikālo pavadījumu. Šī bija vēl viena iespēja spoži spīguļot komponistam Ludvigam Goransonam, kurš ar Kūgleru sadarbojies jau vairākkārt un allaž ar vērā ņemamiem panākumiem. Pie fantastiskas dubultlomas ticis Maikls B. Džordans (jeb, kā vairākkārt jokoja internets, Maikls A. Džordans un Maikls B. Džordans beidzot satikušies uz lielā ekrāna), bet viņš nebūt nav vienīgais izcilnieks šajā ansamblī – jūsmīgus pieminējumus pelnījuši arī Mailzs Keitons, Delrojs Lindo, Vunmi Mosaku, Džeks O’Konols un daudzi, daudzi citi. Taču vairāk par visiem – pats Kūglers, jo tādu ainu, kā viņa uzburtā deju un mūzikas maģija filmas centrālajā numurā, šķiet, vēl nebijām redzējuši.
3.–4. vieta: “The Brutalist”
Ar gandrīz četru stundu hronometrāžu Breidija Korbē masīvais (visās šī vārda nozīmēs) veikums “The Brutalist” nebija tas vieglākais pārbaudījums skatītājiem, bet tie, kas šim monumentam ļāvās, to noteikti nenožēloja. Korbē eposs par imigranta pieredzi, greizsirdības dvēseli saēdošo indīgumu, laika nepārejošo dabu un ne tikai to vien ir grandiozs darbs, kādus nesastopam nemaz ne tik bieži – nav nekāds pārsteigums, ka Korbē pie filmas sāka strādāt pirms septiņiem gadiem, laika gaitā pamanoties nomainīt teju visu aktieru sastāvu. Bet viss labs, kas labi beidzas, jo Adrians Brodijs galvenajā lomā ir fantastisks, un to pašu varam teikt arī par Felisitiju Džonsu, Gaju Pīrsu un pārējiem. Atsevišķi jāizceļ komponista Daniela Blumberga iespētais, bez kura muzikālā pavadījuma filma nebūtu uz pusi tik grandioza, kāda tā beigu beigās ir, – Blumberga vārdu noteikti vērts paturēt prātā, par viņu parunāsim arī 2026. gadā, kad arī pie mums iznāks Korbē sievas, režisores, scenāristes un producentes Monas Fastvoldas vēsturiskais mūzikls “The Testament of Ann Lee”, kurā Blumbergs dara nešķīstas lietas.
3.–4. vieta: “Weapons”
Lai gan oficiālu balsojumu šajā jautājumā neveicām, Zeka Kregera noslēpumos tīto šausmu stāstu “Weapons”, visticamāk, varam drošu sirdi apbalvot ar gada efektīvākās reklāmas kampaņas titulu. Teoriju par to, ko filma varētu nozīmēt un kādas mistērijas tā glabā, bija daudz – un, lai gan dažas no tām trāpīja tuvu mērķim (filmā tik tiešām varam nolasīt alegorijas ar skolu apšaudēm, kas ASV ir īpaši smaga problēma), diez vai kāds precīzi varēja paredzēt, kādi pārsteigumi gaidīja skatītājus, tostarp brīžiem uzplaiksnījošā melnā humora dzirksts. Kregers meistarīgi rotaļājās ar dažādām perspektīvām un pat pasaku elementiem, bet ne princešu stilā – te drīzāk varam meklēt iedvesmu brāļu Grimmu krietni baisākajos stāstos. Pēc “Weapons” un Kregera iepriekšējās filmas “Barbarian” ar milzumlielāku interesi nu lūkojamies “Resident Evil” franšīzes virzienā, jo tieši Kregeram ir uzticēta nākamās filmas veidošana.
2. vieta: “Bugonia”
Režisora Jorga Lantima un aktrises Emmas Stounas duets ir sadarbojies nu jau labu laiciņu, un nekas neliecina, ka abi grasītos apstāties – un kāpēc lai viņi to pārtrauktu, ja abu kopdarba rezultāti izdodas tik lieliski, kā tas ir bijis līdz šim? Arī abu jaunākais veikums, melnā komēdija “Bugonia” mums visiem ir ļoti labi gājis pie sirds ar saviem asajiem novērojumiem par korporatīvo pasauli, cilvēka vispārējās vērtības mazināšanos un… bitēm. “Bugonia” varētu diezgan viegli iedomāties kā ceturto stāstu abu iepriekšējās filmas “Kinds of Kindness” antoloģijā – šī filma ir uzņēmusi līdzīgu, nedaudz atsvešinātu, bet dzeloši spraigu toni. Emma Stouna ir jau ierasti fantastiska lomā, kas viņas unikālos sejas vaibstus izmanto interesantāk, nekā tas ir darīts jebkad iepriekš, un ceram, ka ar Džesiju Plemonsu Lantimam izveidosies tikpat ražīga sadarbība kā ar Stounu – Plemonss grieķu režisora neparastajā pasaules uztverē iederas nevainojami.
1. vieta: “One Battle After Another”
Kā jau pierādījā topā iekļuvusī “The Brutalist”, skatītāji galīgi nebaidās no hronometrāžā iespaidīgām filmām, un arī Pols Tomass Andersons ar savu jaunāko, gandrīz trīs stundas garo veikumu “One Battle After Another” vēlreiz pierādīja seno patiesību, ka filmas garumam nav nekādas nozīmes, ja tā ir dinamiska, aizraujoša un sevī ievelkoša. Ļoti attāli iedvesmojies no Tomasa Pinčona romāna “Vineland”, Andersons uz lielā ekrāna uzbūra negaidīti aktuālu, šerpi trāpīgu un brīžiem pat amizanti smieklīgu sāgu it kā par nogurušiem revolucionāriem, bet patiesībā – par tēva un meitas attiecībām. Leonardo Dikaprio ir fantastisks kā prātu nopīpējis un murmulējošs neveiksminieks, kurš zaudējis savu kādreizējo cīņas sparu, Šons Penns lika šermuļiem skriet pār kauliem ar savu gaitu vien, Benīsio del Toro sensejs ir personāžs, ar kuru ikviens no mums gribētu pasēdēt pie pāris aliņiem, bet par filmas īsto zvaigzni un jaunatklājumu kļuva aktrise Čeisa Infinitija, kura prasmīgi spēja turēt pretī ikvienam no šiem meistariem. Andersonam ir izdevies Meistardarbs, un, lai gan neko citu mēs no viņa arī negaidījām un viņš tādus veido ar šķietami tik vieglu roku, tādas filmas kā “One Battle After Another” nemaz tik bieži neizdodas pieredzēt.
