Trāpīt uz labu filmu kinofestivālā ir līdzīgi, kā dzīvē sasniegt stabilitāti – izej cauri daudzām neveiksmēm, līdz beidzot tiec pie paliekošām vērtībām. Rakstā lasiet par festivālā piedzīvoto, Valentīna dienu kopā ar Robertu Patinsonu un Panamas karali.

Kinoblogeri ieradušies 67. Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā. Baudām pilsētas mazos priekus, ēdam kebabus un starplaikos cenšamies skatīties maksimāli daudz kino. Kādi pārsteigumi un vilšanās redzētas - par to visu rakstā!

Jāsaka, kā nu ir, - 2016. gads nav bijis viegls gads (lai neteiktu vairāk). Taču gads jau ir pavisam tuvu savam noslēgumam, tāpēc šoreiz mēs, Kinoblogeri, padalīsimies ar tiem gada kino notikumiem, kuri šajos 12 mēnešos katram ir sagādājuši visvairāk prieka un patīkamu brīžu - un tādu patiesībā ir bijis ļoti, ļoti daudz!

Pēdējā filma, pēdējā grāmata. Viss pēdējais, noslēdzošais. Tā kā katra grāmata un filma kļūst arvien nopietnāka, tad tikai loģiski, ka pēdējā filma ir piesātināta ar emocijām. Šī ir vienīgā no visām filmām, kas spēja sasniegt tos augstumus, ko es no tās sagaidīju.

Pēdējās divas filmas ir jāuztver kā viena ļoti gara filma, kas vidū pārdalīta uz pusēm. "Nāves dāvesti (1. un 2. daļa)" ir tā četrarpus stundas garā ekranizācija, pēc kuras vajadzētu ilgoties visiem faniem, jo cilvēki vienmēr par ekranizācijām ir teikuši: "Man nebūtu iebildumu skatīties vairākas stundas garu filmu, ja tajā tiešām viss būtu iekļauts."

Harija Potera sāgas priekšpēdējā daļa un savā ziņā arī sērijas ekvivalents "Zvaigžņu karu" piektajai epizodei ar vienu no tās negaidītākajiem un pārsteidzošākajiem sižeta pavērsieniem. Filma arī kalpo kā "origin story" stāsta nelietim – Voldemortam -, jo tā dod pamatīgāku ieskatu viņa pagātnē.

Piektā filma par Hariju Poteru - “Harijs Poters un Fēniksa ordenis” nāca ar gana ievērojamām pārmaiņām. Sākot ar šo filmu, pie franšīzes stūres rata piesēdās Deivids Jeitss, kurš tad arī noteica toni visām pārējām filmām, turklāt notikumi tajā sāka uzņemt arvien nopietnākus un drūmākus apgriezienus.

Es pats piederu pie tiem faniem, kuriem "Harijs Poters" katram savā īpašā veidā ir palīdzējis izaugt vai gluži vienkārši atvērt plašāk vaļā durvis uz fantāzijas pasauli. Man atmiņā visspilgtāk ir palicis tās sākums - dīvainā kārtā tas nav “Filozofu akmens”, bet gan “Uguns biķeris”.

Mana nelielā mīlas vēstule veltīta gan trešajai grāmatai, gan filmai. Ne velti šī ir otrā augstāk novērtētā Harija Potera filma vietnē "Imdb". Harija trešais gads Cūkkārpā – tas nu gan bija gads! Šī ir grāmata, kurā mēs uzzinām ļoti daudz aizraujoša, bet pats galvenais ir tas, ka tajā neviens nenomirst!

Jebkura fantastikas kino fana dzīvē pienāk tas brīdis, kad visi darbi tiek uz brīdi apturēti, jo jātaisa Harija Potera maratons. Tāpat kā pārējās filmas franšīzē, “Harijs Poters un Noslēpumu kambaris” izceļ to, kāpēc šīs filmas cilvēkiem ir tik svarīgas un mīļas. Tās slavē izdomas brīvību un pārnes to pavisam citā dimensijā.

Pēdējā laikā TV seriālu veidotājiem ir parādījies viens negants niķis – adaptēt pilnmetrāžas filmas mazajiem ekrāniem. Ar katra nākamā projekta izziņošanu internets kļūst pilnīgi nevaldāms. Bet vai tiešām ir pamats satraukumam?

Kinoblogerus allaž ir interesējis Holivudas galvenās intrigantes Bleikas Laivlijas izteiktākās ķermeņa daļas noslēpums. Mums par laimi, aktrisei ne tikai iznāk jauna filma “Seklie ūdeņi”, kurā leģendāro pēcpusi varēs redzēt visā tās krāšņumā, bet ir arī jauns starptautisks skandāls, kurš veltīts - bet, protams - Bleikas Laivlijas dibenam!